6. decembri Eiropā var saukt par pirmssvētku perioda sākumu, jo tiek svinēta svētā Nikolasa diena. Dažādās valstīs svētais Nikolass kļuva par ziemas svētku folkloras varoņa prototipu – Ziemassvētku vecīti, Dedu Morozu, Santa Klausu. Tas ir laipna, dāsna un nevienaldzīga pret citu bēdām cilvēka tēlu, kurš saskaņā ar leģendām un nostāstiem guva prieku, palīdzot tiem, kam tas nepieciešams. Šīs personas stāsts vēsta, ka pietiek ar laipnu sirdi, lai darītu brīnumus!
Dažādi avoti vēsta, ka Svētais Nikolass dzimis 3. gadsimtā Grieķijas kolonijā Patarā Romas provincē Likijā laikā, kad reģions savā kultūrā bija helēnisks. Nikolass jau no agras bērnības bija ļoti reliģiozs un pilnībā savu dzīvi veltīja kristietībai. Tiek uzskatīts, ka viņš dzimis turīgu kristiešu vecāku ģimenē un ieguvis izglītību. Kopš bērnības Nikolass studēja Svētos Rakstus; pa dienu viņš neizgāja no tempļa, bet naktīs lūdza un lasīja grāmatas, veidojot sevī cienīgu Svētā Gara mājvietu. Pataras bīskaps iecēla viņu par lasītāju un pēc tam paaugstināja Nikolasu par priesteri, padarot viņu par palīgu un uzdodot viņam sprediķot draudzē. Kad viņa vecāki nomira, Nikolass nodeva mantoto bagātību trūcīgajiem. Svētais Nikolass ir pazīstams kā nomelnoto aizstāvis, bieži glābjot nevainīgi notiesātos, jūrnieku un citu ceļotāju svētais aizbildnis, tāpēc pie viņa bieži vēršas jūrnieki, kuriem draud nogrimšana vai kuģa avārija.
[…]
Karīna BIRUĻE
Foto no personīga arhīva
Raksta turpinājumu lasiet laikrakstā “Ezerzeme” Nr.49
Elektroniski laikrakstu var pasūtīt piesakoties: [email protected]
0 komentāru