Valdis Maslovskis, Zaļo un Zemnieku savienības Saeimas frakcijas deputāts Saeimā tika skatīts demisijas pieprasījums satiksmes ministram Atim Švinkam, un jāsaka, ka šī nebūt nav pirmā reize. Šādas debates parlamentā nav tikai politiska procedūra, tās ir iespēja skaidri pateikt, kur valsts politikā ir radušās nopietnas problēmas un kur nepieciešamas pārmaiņas.
Jautājums, kas diskusijās par satiksmes nozari izskan visbiežāk, ir vienkāršs: vai Satiksmes ministrijas īstenotā politika reģionos patiešām palīdz cilvēkiem dzīvot un strādāt Latvijā, vai tomēr rada papildu šķēršļus?
Atbilde, diemžēl, nav iepriecinoša.
Kā deputāts, kurš nāk no Latgales, es šo situāciju redzu ļoti konkrēti. Nevis dokumentos vai prezentācijās, bet cilvēku ikdienā. Reģionālo autoceļu stāvoklis Latgalē joprojām neatbilst ne iedzīvotāju, ne uzņēmēju pamatotajām vajadzībām. Ceļi ir infrastruktūra, kas nosaka, vai uzņēmējs var piegādāt savu produkciju, vai cilvēks var laikus nokļūt darbā, skolā vai pie ārsta. Ja ceļi ir sliktā stāvoklī, tas tieši ietekmē gan reģiona ekonomisko attīstību, gan cilvēku dzīves kvalitāti.
Taču problēmas neaprobežojas tikai ar ceļiem. Arvien vairāk ļaužu satrauc sabiedriskā transporta pieejamība. Daudzviet Latvijā, īpaši reģionos, reisi ir samazināti, maršruti pārskatīti, bet cilvēkiem nav piedāvāti reāli alternatīvi risinājumi. Tas nozīmē vienkāršu lietu: cilvēkam bez automašīnas iespējas pārvietoties kļūst arvien sarežģītākas.
Sabiedriskā transporta reforma, kas radīja milzīgu neapmierinātību gan pašvaldībās, gan pārvadātāju vidū, tika apturēta. Taču tas nenozīmē, ka problēma ir atrisināta. Tas nozīmē tikai to, ka pagaidām esam apstājušies pusceļā, bez skaidra un ilgtspējīga risinājuma nākotnei.
Vēl nopietnāks jautājums ir komunikācija. Nozares pārstāvji, pašvaldības un iedzīvotāji jau ilgāku laiku signalizē par problēmām un piedāvā savus risinājumus. Taču pārāk bieži šie signāli paliek bez reālas reakcijas. Dialogā trūkst savlaicīgas politiskās iesaistes un elastības, kas ļautu rast kompromisus un sabalansētus lēmumus.
Politikā kompromiss nav vājums, tas ir instruments, lai panāktu labāko iespējamo rezultātu sabiedrībai. Ja kompromisu meklēšana izpaliek, cieš ne tikai nozare, bet arī reģioni kopumā.
Kā politiķim no Latgales, man šī situācija rada arī personisku atbildības sajūtu. Ir grūti paskaidrot cilvēkiem, kāpēc autobuss kādā pieturā piestāj retāk vai nepiestāj vispār, kāpēc ceļu sakārtošana virzās tik lēni un kāpēc viņu problēmas ne vienmēr tiek sadzirdētas. Cilvēki sagaida, ka valsts politika palīdzēs attīstīt reģionus, nevis padarīs dzīvi tajos sarežģītāku.
Latvijas attīstība nevar balstīties tikai lielākajos centros. Reģioni ir mūsu valsts ekonomikas, kultūras un sabiedrības pamats. Ja mobilitāte reģionos pasliktinās, tas nozīmē mazākas iespējas uzņēmējdarbībai, mazāk darba vietu un lielāku cilvēku aizplūšanu.
Tāpēc šī diskusija Saeimā nav tikai par vienu ministru vai vienu politisku balsojumu. Tā ir par to, vai mēs spējam savlaicīgi pamanīt problēmas un mainīt kursu.
Satiksmes politikai jābūt vērstai uz reālu cilvēku vajadzībām: drošiem ceļiem, pieejamu sabiedrisko transportu un ciešu dialogu ar pašvaldībām un nozari. Tikai sadarbojoties un meklējot sabalansētus risinājumus, iespējams panākt ilgtspējīgu un taisnīgu attīstību visā Latvijā.
Un tieši to reģionu cilvēki no valsts arī sagaida.
Apmaksāta publikācija
0 komentāru