Krāslavā viesojās Vasīlijs Dubovskis. Sirsnīgi sveicieni tiem “Ezerzemes” lasītājiem, kuri viņu atceras!
Jubileja ir kā dabas katastrofa, no kuras nenoslēpties un neaizbēgt. Īpaši, ja esi publisks cilvēks. Man bija tas prieks divreiz: pirmos 50 viesus es uzņēmu un cienāju personālizstādes atklāšanas laikā. Pēc nedēļas saņēmu draugu un kolēģu apsveikumus dzimšanas dienā – laikraksta redakcijā. Šeit paskrēja gandrīz četrdesmit seši žurnālista darba gadi, dažkārt smagi, bet kopumā – laimīgi. Un, iespējams, Dagdas un Krāslavas atvadu izstāžu nosaukumu precīzi raksturo dziesmas “Nekur nav tik labi kā mājās” nosaukums. Bez augstprātības apstiprinu – veltīt dzīvi senču dzimtenei ir vislielākā laime. Otro svinību laikā gluži kā sapnī uz redakcijas sliekšņa parādījās… Vasīlijs Dubovskis ar savu apburošo Nadeždu. Nebijām tikušies piecpadsmit gadus, un tāda laimīga sagadīšanās – tikšanās pēc gadiem, neskatoties uz attālumu! Protams, vecākā lasītāju paaudze lieliski atceras žurnālistu ar lielo burtu Vasīliju Dubovski, kurš atstāja savu artavu rajona laikraksta vēsturē. Neparasts, drosmīgs, godīgs, bezkompromisa žurnālists smagajos 90. gados izdarīja nebūt ne vieglu izvēli – pārvietošanas programmas ietvaros viņš ar ģimeni pārcēlās uz dzīvi Veļikijnovgorodā. Un, kā rāda laiks, dzīve ir veiksmīga. Karjeras izaugsme maksimāla: pašlaik Vasīlijs ir lieltirāžas laikraksta “Novgorodas Vedomosti” redaktora vietnieks. Ne vienu vien reizi saņēmis piedāvājumu kļūt par redaktoru, bet viņam ir svarīgāk rakstīt, nevis vadīt. Šajos gados, kad mēs neredzējāmies, Vasīlijs paguva uzcelt māju Veļikijnovgorodas priekšpilsētā, visām meitām ir augstākā izglītība. Vecākā, Svetlana, ieguvusi divu augstskolu diplomus, darbojas savā specialitātē pilsētā, kas ir kļuvusi par otro dzimteni. Jekaterina ir liela Maskavas uzņēmuma juridiskās daļas vadītāja, bet Natālija, Krievijas Mākslas akadēmijas absolvente, strādā par arhitekti Sanktpēterburgā. Nadežda, Vasīlija sieva, strādā lielā medicīnas iestādē par nodaļas vadītāju. Triju dienu laikā Eiropas Savienības plašumos Dubovski apciemoja radus Lietuvā un Latvijā, atzinīgi izteicās par izmaiņām Baltijas valstīs. Tūrisma sezonas pašā karstumā man paveicās pavadīt stundu ar Dubovsku ģimeni Krāslavas sirdī – pils kompleksā. Pārsteidzoši laimīga sakritība parādīt dārgajiem viesiem mūsdienu Krāslavas tēlu sešdesmit krāsainās fotogrāfijās. Kādu ierakstu Vasīlijs atstāja viesu grāmatā, pagaidām neizlasīju, nebija laika. Atvadas bija aizkustinošas; katram no mums sava laime, taču vai var noslēpt nostalģiju… Mēs abi tik tikko valdījām asaras. Vai vēl būs iespēja tikties? Dārgais viesis bija ļoti pateicīgs par dāvanu – krāsainām fotogrāfijām ar Krāslavas ainavām. Jaunā zilganā “Lada vesta” lēnām uzņēma ātrumu. Mādams ar roku, gan ticēju, gan neticēju: kolēģa vizīte paliks atmiņā kā pati dārgākā jubilejas dāvana. Vasīlijs lūdza nodot sirsnīgus sveicienus tiem “Ezerzemes” lasītājiem, kuri viņu atceras.
Aleksejs GONČAROVS
0 komentāru