Krāslava (Garoy) vēstures hronikās ir pieminēta jau m.ē. 9. gadsimtā kā pieturas vieta tirdzniecības ceļā “no varjagiem uz grieķiem”. Loģiski, ka te apgrozījās un apmetās uz dzīvi daudzu jo daudzu tautību pārstāvji. Ne velti Krāslavas ģerbonī attēlota laiva ar pieciem airiem, kas simbolizē piecu tautību draudzīgu un mierīgu sadzīvošanu.
Nolēmu dziļāk papētīt šo tautu līdzdalību neatkarīgas Latvijas tapšanā un attīstībā. Daži fakti:
1917. g. 26. – 28. aprīlī Rēzeknē notika Pirmais latgaliešu kongress, kurā pieņēma sekojošu rezolūciju:
1. Apvienotajā Latvijā Latgalei jābūt autonomijas tiesībām.
2. Latgalieši savu valodu patur baznīcas, skolas un visās iestādēs.
3. Ticības lietās katoļticīgajai garīdzniecībai ir tiesības uzturēt tiešus sakarus ar Romas pāvestu.
1917. g. 3. – 4. decembrī notika Otrais Latgales jeb Vitebskas guberņas latgaliešu apriņķu padomju kongress, tajā nolēma:
1.Sasaukt Latgaliešu mazzemnieku, iebūviešu, strādnieku un karavīru deputātu kongresu Rēzeknē 1918. g. 15.-18. janvārī.
2.Rast tuvākus sakarus ar Latvijas un Krievijas revolucionāriem.
3.Sagatavot Latgales atšķiršanu no Vitebskas guberņas.
Pēc kongresa iniciatīvas Krievijas PSFR Tautas komisāru padome 1917. g. 14. decembrī izdeva rīkojumu Nr. 93 par Daugavpils, Ludzas un Rēzeknes apriņķu atdalīšanu no Vitebskas guberņas un pievienošanu Vidzemes guberņai.
1920. g. 17. un 18. aprīlī notika Satversmes sapulces vēlēšanas, kurās no 150 ievēlētiem deputātiem 132 jeb 88 % bija latvieši, 8 jeb 5,3 % bija ebreji, 6 jeb 4 % – vācieši, 4 jeb 3 % – krievi, kā arī viens polis.
Turpinājums laikrakstā “Ezerzeme” nr. 31 (21.04.2017.)
0 komentāru